Sådan startede det
På bagrund af et lokalt initiativ (Them Kommunes borgmester Niels Mølholm) og den almindelige henstilling fra det danske udenrigsministerium vedrørende øget samarbejde med de baltiske lande, havde Them Kommune ønsket at undersøge muligheden for at etablere et venskabsbysamarbejde med en passende by i Letland.
Gulbene i det østlige Letland havde samtidig overfor myndighederne i Riga, som er jo Letlands hovedstad, ønsket kontakt med en by eller kommune i et vestligt land.
Kontakten blev etableret gennem brevveksling på engelsk mellem rådhusene i Them og Gulbene (med hjælp af tolk, Gulbene Gymnasiesolets lærer Aleksandra Birkova), og en besøgsrejse blev planlagt.

Delegationens sammensætning og dens ankomst i Riga Lufthavn
Den 10. september 1992 drog Thems borgmester Niels Mølholm, komunaldirektør Ove Bæk, forvaltningschef Mogens Damgaard, byrådsmedlem Hanne Bjertrup, lederen for Them Ungdomsskole Torben Steenberg samt Claus Jensen fra “Midtjyllands Avis” og Torben Kahr fra “Den Lokale Avis”afsted mod Gulbene.
I Riga blev delegationen modtaget af Gulbenes kommunaldirektør Valtis Krauklis og en socialrådgiver. Tolken var Andrejs Visockis, som i et år har boet i Virklund og gået på Silkeborg Amtsgymnasium.
Efter lettisk tradition blev delegationen modtaget med blomster i lufthavnen - alle fik røde nelliker overragt.

Delegationens første indtryk om Letland
Mange færdes til fods og i overfyldte sporvogne og busser. Trafikken er tæt og bilosen er markant. Man kører i øst-biler med lav forbrænding, hvilket giver en dårlig luft.
Terrænet fra Riga til Gulbene er jævnt med lidt bakker og det kunne ligne danske forhold, når man ser bort fra dansk intensivt landbrug. Man har nået ret langt med at give landbrugsjord og gårde tilbage til de oprindelige familier, der før 1940 ejede jorden. Det betyder, at mange nu er i gang med privat landbrug, også folk uden landbrugsuddannelse og erfaring.
Gruppen så på vejen flere lastbiler med sovjetiske soldater i.

Ankomst til Gulbene
Gruppen ankom til Gulbene sidst på eftermiddagen og indkvarteres på byens hotel. Hotellet var meget sparsomt udstyret og egentlig meget nedslit. Der var på grund af energimangel ikke varmt vand i hanerne, og gadelysene var ikke tændt. Man mangler hård valuta til at betale for energi. Derfor spares der, hvor man kan.
Alle blev budt velkommen ved et aftenarrangement, hvor Gulbenes byråd var vært ved en middag. Der blev holdt officielle taler og overragt gaver samt besøgets program fremlagt.

Den officielle modtagelse på Gulbenes rådhus. Borgmesteren Liga Zitanes fortælling om forhold i Gulbene Kommune
Under mødet blev der givet en orientering om kommunen og om særlige kommunale forhold og problemer. Borgmesteren Liga Zitane fortalte om kommunens sociale forpligtelse overfor arbejdsløse og socialt nødlidende. De sociale problemer er stærkt stigende på grund af overgangen til markedsøkonomi. Inflationen er stor, og befolkningen lever for en stor dels vedkommende på et minimum. Kommunen har ansvaret for ca. 20 forældreløse børn. Der er ca. 350 ældre borgere på bistandshjælp.
Kommunen får indtægter gennem jord og boligskatter, og gennem politiets opkrævning af bøder. Desuden får kommunen 25% af de egentlige indkomstskatter. Kommunen står for vandforsyning. Der er fjernvarme i en del af byen, men på grund af energiproblemer er der lukket på det varme vand, indtil der bliver vinter. Gadlysene tændes ikke på grund af mangel på hård valuta til indkøb af el. 50% af Letlands elforsyning må købes i udlandet, og der skal betales med hård valuta. Aktuelt er stort set alt offentligt byggeri stoppet på grund af pengemangel.
Borgmesteren påpegede, at al den nye private handel, herunder også gadehandel med egne produkter, var meget godt, men det, der virkelig betød noget, var, at der kom gang i egentlig produktion. Lokalt i amtet var der gang i det private landbrug og ikke mindst i skovbruget.
66% af kommunens indbyggere er letter, 27% er russere, og den sidste procent er ukrainere. Der er spændingen mellem letterne og russerne på grund af de mange års besættelse og, fordi russerne taler som oftes ikke lettisk, selvom en del af dem er født i Letland. Mange unge lettiske mænd har måttet aftjene værnepligt i den sovjetiske hær ofte mange tusinde kilometer fra deres hjemstavn. Der har tidligere været en lille garnison af russike soldater i byen, men nu er der kun en lille gruppe på ca. 30 soldater tilbage. Der er en skole i Gulbene for de russiske børn, hvor undervisningen foregår på russisk.

Besøg i børnehave
Delegationen besøgte en kommunal børnehave med ca. 100 børn. Børnene var opdelt i grupper med ca. 15 børn i hver gruppe. Grupperne var aldersopdelt, og der var vældig god plads i de forskellige grupperum. Delegationen blev modtaget af børn, der overrakte blomster til alle de besøgende. Børnene var alle lyse og nordiske, og alle var i det pæneste tøj. De små piger havde sløjfer i håret eller fletninger sat op i “frikadeller”. Børnene sang og viste folkedans for gæsterne, hvorefter alle blev inddraget i en sjov sangeleg. Delegationen blev orienteret om børnehavens daglidag, om indholdet i aktiviteterne og om klassen for de ældste børn, hvor der var en egentlig skoleklasse svarende til folkeskolens første klasse. Der var god ro og orden i børnehaven. Delegationen fik et rigtig godt indtryk af børnehaven og børnenes forhold der.
Der var to medarbejdere for hver ca. 15 børn. Børnene sov til middag i børnehaven i særlige sovesale.

Underskolen
Delegationen besøgte en af byens underskoler med elever fra første til femte klassetrin. Alle var modtaget festligt med blomstrer. Niels Mølholm fik overrakt det traditionelle velkomstbrød.
Skolen var indrettet i en tidligere tysk herskabsvilla, der havde tilhørt en baron. Skolen var meget forsømt. Selvfølgeligt var der malet noget undervejs, men alt var nedslidt. Skoletavler var udhulede, træppetrinnene var slidt næsten helt væk nogle steder. Skoleborde var gamle jernunderstel med simple træplader på.
Klasseværelserne blev opvarmet ved hjælp af kakkelovne, der havde fyrsted på gangen. I perioder var der mangel på brændsel, hvilket betød, at forældre mødte op om morgenen medbringende noget træ som tilskud til fyringen på skolen. Om vinteren blev der ansat pedelmedhjælpere til at fyre.
Delegationen deltog i nogle timer. Børnene virkede glade og nysgærrige over for delegationen som deres gæster. Undervisningen var med mere disciplin end man kender fra danske folkeskole, lærerne tiltaltes med efternavn og tilnavn “lærer”. Børnene i Gulbene var meget rene og pæne i tøjet.

Gymnasieskolen
Gymnasieskolen i Gulbene underviser børn fra femte til og med tolvte klasse. Der var ca. 1000 elever på skolen og 70 lærere.
Modtagelsen på denne skole var var særlig festlig med gymnasiepier i nationaldragter, der overrakte de traditionelle blomster og skoleemblemer.
Besøget blev afholdt med et kort møde på rektorens kontor, hvor delegationen fik en indledende orientering. Delegationen var enige med i indtrykket, at skolen har en ung og dynamisk rektor (Gatis Mezitis) og også progressiv lærerstab.
Lærerne er alle universitetsuddannede til hver deres fag.
Efter besøg i forskellige klasser og faglokaler havde danskerne en spændende dialog med en del af skolens lærere. |
Der er i alt på skolen fem lærere, der kan undervise i engelsk. Engelskundervisningen prioriteres meget højt for at uddanne eleverne til øget internationel kontakt.
Delegationen bermærkede ved mødet med lærerne, at langt de fleste var kvinder. Svaret på dette var, at lærerlønnen i Letland var så ringe, at mænd ville ikke nøjes med en sådan.
Besøget blev afsluttet med at spise frokost på skolen, tilberedt af nogle af skolens lærere.
Besøget var meget hjertelig, og, da delegationen fra Them Kommune var stærkt representeret fra skole- og kulturside, vil et samarbejde mellem kommunernes skoler være meget nærliggende.

Besøg på elektronfabrikken Mitran
Elektronikfabrikken Mitran var byens største virksomhed. Den fremstiller transistorer og integrerede kredse, de såkaldte IC-er. Virksomheden beskæftiger 400 medarbejdere, men på grund af alvorlige afsætnings- og betalingsproblemer var arbejdsugen nedsat til fire arbejdsdage. Virksomheden havde i sovjettiden en førende rolle som producent af elektronik til hele Sovjetunionen og og Østeuropa. Men nu køber russerne ikke ret meget mere af produktionen, og det, de køber, har de svært ved at betale. De tidligere aftagere i Østtyskland køber nu vestlige produkter, så Mitrans direktør Valerijs Bautris var ikke særlig optimistisk med hensyn til fremtiden. De elektroniske komponenter, som virksomheden kan lave, er ikke tilsvarende sammenholdt med vestlige produkter, så fremtiden for Mitran synes at gå i retning af andre elektroniske produkter, evt. som underleverandør til vestlige firmaer. Allerede nu var der kontakter til en dansk virksomhed med henblik på samarbejde.

Besøg på metalvirksomheden Straume
Straume producerer på fuldt kraft. Der laves bl.a. strygejern, og virksomheden producerer ca 2000 strygejern om dagen. Produktionen afsættes i hele det tidligere Sovjetunionen og Østeuropa. Delegationen så, hvordan kvinder ved samlebånd færdigmonterede strygejernene. Det var typisk for virksomheden, at man lavede alle delkomponenterne til strygejernene på virksomheden og ikke benyttede underleverandører. Selv de skruer, der blev anvendt til at samle strygejerne med, blev drejet i virksomheden. Der var aluminiumsprøjtestøbning af strygejernssålen, pladeudstansning og lokning af overdelen og plaststøbning af håndtag m.v. Strygejernene var med termostat, og delegationen så, hvordan man afprøvede både temperatur og strømforbrug. Strygejern med damp kan Straume ikke producere på nuværende tidspunkt.
Danskerne var rundt i virksomhedens forskellige afdelinger, og deres indtryk var, at der trænger alvorligt til til, at arbejdsmiljømæssige forhold bliver ændret. Der var alt for mange forkerte arbejdsstillinger ved samlebåndet. Der var enorm støj i pladeværkstedet, uden man brugte høreværn. I aluminiumsstøberiet var udsugningen mangelfuld og delvis defekt. Delegationen blev i forbindelse med rundvisningen præsenteret for en fabriksal, som stod tom, og som men meget gerne ville udleje til en vestlig virksomhed med lokal produktion og gerne i et samarbejde.
Straume laver også roterende rivejern til husholdningsbrug og nogle rigtig pæne små blikdåser.

Besøg i bogtrykkeri
Delegationensmedlem, Forlaget DIXIT i Thems direktør Torben Kahr ledsaget af Gulbenes borgmester Ligita Zitane og engelsk tolk, Gulbene Gymnasieskolelærer Antra Mezite besøgt også Gulbene Bogtrykkeri, der laver en del småopgaver i gammeldags bogtryk med blytyper.
Selve sætteriet i trykkeriet bestød af dels en afdeling med båndindsats, hvor de enkelte blybogstaver er placeret i sættekasser, hvorfra de sættes op til tekst. Desuden var der en afdeling med maskinsats, hvilket vil sige maskiner, der er i stand til at støbe hele linier i bly ud fra støbematriser valgt ved at skrive på et tastatur. Interessant var det, at der i virksomheden blev anvendt bårde russike kyrilliske bogstaver og de lettiske, der i forhold til danske bogstaver rummer 12 specielbogstaver.
Trykmaskinerne var meget gamle cylinderpressere og det, man i Danmark kalder fluesmækkere.
Trykkvaliteten af virksomheden var ikke særlig høj, men når man tager i betragtning, hvilke papirkvaliteter og trykfarver man har til rådighed, forstår man bedre, at der er kvalitetsproblemer.

Besøg på Gulbenes lokale avis
Gulbenes avis “Dzirkstele” (“gnisten”) udkommer to gange om ugen. Avisen er i A4-format, og der er ca. otte sider i den. Det var meget spændende at tale med med avisens redaktør Ilona Vitola, som kunne berette om de nye tider med en fri presse.
Avisens problemer var faldende abonnentstal, mangel på avispapir og stigende produktionsomkostninger. “Dzirkstele” indeholder en række småartikler fra byen og området. Der er også nogle religiøse og enkelte tilbudsannoncer fra de få private butikker, der er startet op. På redaktionen havde man anskaffet en computer til tekstfremstilling, så der er forventning om mere moderne typografi i fremtiden.
Der er i alt otte ansatte på avisen. Arbejdslønningerne er dog meget lave set i forhold til danske lønninger, hvorfor enhver lokal produktion i Letland ganske givet ville kunne betale sig for vestlige virksomheder.

Besøg på Gulbene Kunstskole
Skolen er klassisk orienteret med undervisning i tegnegrundregler med perspektivtegning, måling af proportioner, træning i tegning af forskellige former og figurer med henblik på egentlig oliemaling på lærred. Børnene har også mulighed for at arbejde med kollage og med forskellige arbejder i glas og andre materialer, som danskerne kender fra skoleklubberne herhjemme. Delegationen blev orienteret om, at nogle af børnene efter endt undervisning i kunstskolen fortsatte en kunsthåndværkeruddannelse eller en egentlig uddannelse på en kunstskole.
Skolen var indrettet i en boligbloklejlighed på femte etage, og forældrerne måtte betale for børnenes undervisning.

Besøg på Gulbene Musikskole
Den lokale musikskole underviste udelukkende i klassisk musik. Eleverne blev undervist i flygel, violin, klarinet og andre instrumenter.
Delegationen overværede en koncert med børn fra otte års alderen, og alle var særdeles betagede af de meget høje niveau, disse børn havde undervisningsmæssigt. Repertoiret var rent klassisk. Først gav to piger et nummer på kokle - lettisk national instrument, der mindede om den østriske citar, det var meget smukt og tostemmigt. Senere gav en otteårig pige en prøve på sin færdighed på flygel. Helt utroligt, hvad denne lille pige kunne mestre! Senere fik publikum en trompetduet, og en violinkvartet bestående af piger spillede et smukt klassisk stykke.
Delegationen blev vist rundt i musikskolen, der havde til huse en stor, pæn bygning. Der var en del små øvelokaler, og delegationen så mindst fire flygler og en del andre klassiske musikinstrumenter, men der var ikke hverken elektriske guitarer, trommer eller andet elektronisk grej.
Nogle fra delegationen spurgte, om ikke der var ønske om rytmisk musik i skolen, men det ønskede skolen ikke at tage på programmet. Skolens lærere var alle klassisk uddannede.
Ved en senere koncert om aftenen i Gulbene Kulturhuset gav musikskolens lærere delegationen en stor musikalsk oplevelse med klassiske værker.

Besøg på Gulbene Kulturhus
Gulbene har et stort kulturhus, der rummer en mængde aktiviteter. Der er en spændende teatergruppe, der holder til i kulturhusets kælder, hvor de har indrettet sig med hyggelige klublokaler. Teatergruppe viste delegationen en prøve på deres teater, der mindede noget om dansk dilettant, når den er bedst. Det var spændende unge mennesker, der både kunne spille teater og synge lettiske folkesange.
Kulturhuset rummede både en stor festsal, hvor der udover teaterforestillinger også blev holdt nogle gevaldige baller og diskoteker med vådt og tørt, og dans til ud på natten.
Der var et aktivitetsrum i kulturhuset for vævning. Her holdt Gulbenes husflidsgruppe “Sagsha” til. Delegatioen besøgte gruppen og så dem arbejde på væven, de lavede flotte duge og iøvrigt stof til de nationale dragter.
Brikvævning er der meget stor tradiotion for, og lige nu er det de nationale farver, der går igen og igen. Mange lettiske mænd bærer ikke slips, men de binder en sløjfe om halsen af et smalt stykke stof, der er brikvævet i smukke mønstre.

Besøg på Gulbene Bibliotek
I bygningen ved siden af Kulturhuset var der også et stort og flot bibliotek. Det var indrettet i gode, lyse lokaler, med fint overblik over bøgerne, og der var tilsyneladende en hel del bøger til udlån.
Delegationen fik forevist en afdeling med bøger, der indtil befrielsen havde været forbudte. Biblioteket havde siden befrielsen modtaget en del af disse bøger af borgere, der nu fandt dem frem, således at flest muligt kunne læse dem. Det var fortrinsvis bøger skrevet af lettiske forfattere, der havde skrevet dem i landflygtighed og der fået dem udgivet.
Man havde også på biblioteket en lille afdeling med bøger skrevet af forfattere fra Gulbene Amt.

Folkedans og alsang
Gulbene har sine egne folkedanser- og sanggrupper. Disse grupper, som der er en mængde af over hele Letland, havde en meget stor betydning i forbindelse med landets selvstandighed. Gruppernes aktiviteter var stærkt begrænsede i sovjettiden, idet de nationale sange var forbudte. I forbindelse med overgangen til Letlands selvstandighed blev der afholdt en lang række lokale, regionale og landssangsfester. Den største fandt sted i Riga i maj 1990, hvor 22.000 mennesker sang de nationale sange sammen. Selvom sangfestivalen i Riga er en meget gammel lettisk tradition, efter befrielsen tog den helt andre farver på.
Iøvrigt kommer Gulbenes dansegruppe “Ratins” muligvis til Them til sommer i forbindelse med et stort stævne for sådanne grupper, som finder sted i Horsens. Bliver det til noget, så vil der naturligvis blive et arrangement i Them Kommune med disse unge mennesker.

Besøg på Gulbenes Museum
Gulbene har lige fået et museum. Delegationen besøgte det og blev orienteret om de vanskeligheder, der var forbundet med at få etableret en samling af gamle ting efter så mange år uden mulighed for at samle nationale klenodier. Danskerne så en udstilling med landkort gennem tiderne, der viste de baltiske landes omskiftende tilværelse. Der var også udstilling med effekter fra den lettiske hær, der blev slået af russerne i 1940.
I et separat rum var der en udstilling med tre prototyper til et mindesmærke for en massakre på nogle lettiske soldater i Litene, Gulbene Amt under den anden verdenskrig. Der er planen, at der skal laves en mindelund på stedet med et mindesmærke.

Delegationens indtryk om Gulbene by
Byen Gulbene er ikke som mange andre byer i det østlige Letland. Byen er anlagt med brede gader med masser af plads mellem husene. Der er urte- og blomsterhave overalt.
I det indre af byen er mange ældre huse, en del er af træ, som der er msser af på egnen. Landskabet er nogenlunde fladt, og træerne i haverne og langs vejene betyder, at byen virker landlig og grøn.
Alle de gamle huse er bygget før krigen. Disse tidligere privathuse er nu ved at blive tilbagegivet til efterkommere af de tidligere egere, når det har kunnet bevises, hvem husene oprindeligt tilhørte. Denne tilbagegivning volder store problemer, idet de nuværende beboere jo ikke sådan uden videre kan flyttes.
Husene er opvarmet med kakkelovne, hvori der hovedsageligt fyres med træ. Der er også fjernvarme i Gulbene, men værket er uøkonomisk, og det er lukket uden for den egentlige vintersæson. Der er derfor ikke varmt vand i hanerne.
De mange mindre huse i byen beboes ofte af flere familier eller generationer. Der er mangel på lejligheder, hvorfor mange unge familier bor hos forældrene.
Bybilledet virker ikke så fortravlet som i Them. Der er ikke så mange privatbiler, og de, der er, er de russisk producerede. Der var blandt andre en del rigtig gamle biler i bybilledet. Folk bevæger sig ofte til fods eller på cykel. Iøvrigt bemærkede vi, at selv cykler har nummerplader. Hestekøretøjer bruges også både til person- og varetransport.
Gulbene er Gulbene Amts største by. Amtet er landbrugs- og skovområde, så den bærer også præg af det landlige islæt.
På grund af de mange mindre huse med haver omkring dækker byen en stort areal, og byen afskæres ikke mindre end to gange af jernbanespor.

Kirker
Langt de fleste letter i Gulbene er lutheranere. Der findes en gmmel, smuk kirke, der dog mistede sit tårn under værdenskrigen. Kirken er ved at blive restaureret.
Efter ca. 50-års forbud mod kirkelige handlinger er der nu gang i kirkelivet. Kirkens præst er dog kun til stede i byen hver tredje uge, da han også har to andre byer at betjene. Kirken har lige fået nye bænke, men murværket, gulvet og tårnet trænger kraftigt til restaurering.
Der findes i byen også en lille baptistmenighed, lige som nogle af russerne er russisk ortodokse.
Kirken foretager vielser og dåb, men over for myndighederne gælder kun borgerlig vielse og navngivning, der finder sted i særlige lokaler ved byens kulturhus. Det er dog mere og mere almindeligt, at man bliver viet både i kirken og i registrationshallen.
De kirkelige traditioner med højtider som jul, påske og pinse volder de mange unge problemer, da traditionsoverførelsen har svære kår med 50-års forbud mod disse festtraditioner. Ét er dog klart: Når der er jul og påske, så samles familie og venner om god hjemmelavet lettisk mad og drikke.

Butikker
Der er to slags butikker i Gulbene. Der er de traditionelle statsejede butikker med fødevarer og nogle med andre forbrugsvarer. Alle disse statsbutikker har et lille udvalg, og ofte er varene i en kvalitet, danskerne vil finde beskiden. Der er ikke særlige valgmuligheder, og meget ofte er der mangel på bestemte ting. Man handler ind på den måde, at man ser, hvad man kan få. Udregningen i butikkerne, hvor delegationen købte ind, foregik med kugleramme, og indpakning foregik ved hjælp af folks eget medbragte materiale.
Der er i Gulbene startet nogle private forretninger. Disse forretninger er indrettet i lejligheder, så der er ingen udstillingsvinduer. Forretningerne fører en del varer, som ikke kan opdrives i statsbutikkerne. Fælles for varene i det private butikker er, at de er meget dyre og ofte vestlige importerede produkter. Disse butikker har et noget rodet sortiment. Man kan købe bildæk, tyggegummi, chokolade og damesko i en stue i en lejlighed, og haveredskaber, byggematerialer, radioapparater og herretøj i en anden stue i lejligheden.
Kontoret er i køkkenet, hvor Torben Kahr fra delegationen fik en drøftelse med en sådan privathandlende, der gav udtryk for problemer og vanskeligheder med at skaffe varer og får transporter fra Riga til Gulbene med varerne.
Mange af disse private handlende er startet med gadehandel. Gulbene borgmester beklager sig over, at disse private foretagener kun vil beskæftige sig med handel, da hun mener, det er produktion af varer, der skal til for at levestandarden kan stige.

Delegationen besøger landbrugsmuseum i Ate og er med til en lettisk bryllup
Ca. 20 km uden for Gulbene i et meget naturskønt område ligger der en vandmølle og et landbrugsmuseum Museet er privat opbygget gennem mange år, og det er efterhånden et meget yndet udflugtsmål. Delegationen besøgte møllen og fik en meget grundig orientering om museet.
Hele den klassiske bondekultur er beskrevet med materialer og effekter. Meget af museets udstyr er i brugbar stand og anvendes en gang imellem ved særlige lejligheder. Møllen er i funktion, og der meles mel til lokale private landbrug. I en særlig gæstebygning i museet bydes der på urtete med honning og hjemmebagt landbrød med med grønt hjemmelavet hampsmør og honning. Melet til brødet er selvfølgeligt også melet på møllen.
Serveringen foretages af museumsejerens, Viktor Kirps kone, der i nationaldragt forestår det huslige. Efter indtagelse af det landlige, velsmagende måltid blev delegationen inviteret med til en bryllypstradition på museet.
Et meget ungt brudepar ankom med følge til museet, hvor der blev holdt tale og oplæste skrifter. Under guitarspil og følgets morskab skulle først bruden vise nogle af sine huslige færdigheder. Hun fik en spinderok, som hun betjente fint, og hun viste strikning og broderi. Gommen skulle derefter vise nogle maskuline aktiviteter med anvendelse af bugthøvl, slibning af værktøj og lignende.
Til akkompagnement af en gammel, rusten grammofon med optræk blev der danset brudevals, hvorefter alle gæster fik et par keramikhjerter med brudeparrets navne sat på brystet med hvide silkebånd og myrter. Delegatioen blev fortalt, at disse hjerter af keramik ville beskytte mod problemer på grund af mad og især drikke de næste 48 timer til brylllupsfesten.
Niels Mølholm gav en bryllupsgave, og delegationen fik kyskager og cognac serveret på bagsmækken af en bil. Alt under højlydt snak og jubel.
Delegationen forlod nu brudeparret og gæsterne, der skulle hjem og fejre festen. Mon de kunne klare 48 timer?
Glæden var stor - fremtiden ligger klar for det unge par - den nationale følelse står i højsædet.

Genvisit planlægges
Them Kommune får genvisit fra Gulbene sansynligvis til april næste år. Så kan venskabssamarbejdet besegles med en aftale. Indil da vil meget dog ske - noget er godt i gang allerede.

Tas iesākās tā
Sakarā ar vietējo iniciatīvu (no Temas komūnas mēra Nilsa Molholma) un Dānijas Ārlietu Ministrijas norādījumiem attiecībā uz pastiprinātu sadarbību ar Baltijas valstīm Temas komūnas vadība vēlējās papētīt iespējas sadraudzības uzsākšanai ar kādu piemērotu Latvijas pilsētu.
Tajā pat laikā arī Latvijas austrumdaļas pilsēta Gulbene vērsās pie iestādēm Latvijas galvaspilsētā Rīgā ar vēlmi nodibināt sakarus ar kādu pilsētu vai pašvaldību vienā no Rietumu zemēm.
Sakari tika nodibināti ar vēstuļu palīdzību, notika sarakste starp Temas un Gulbenes pašvaldībām angļu valodā (tulks bija Gulbenes vidusskolas skolotāja Aleksandra Birkova), un tika saplānots ciemošanās brauciens.

Delegācijas sastāvs un ierašanās Rīgas lidostā
1992. gada 10. septembrī ceļā uz Gulbeni devās šāda delegācija: Temas mērs Nilss Molholms, komunāldirektors Ove Beks, komūnas izglītības nodaļas vadītājs Mūnss Damgo, pašvaldības biroja locekle Hene Bjērtrupa, Temas Jaunatnes kluba vadītājs Torbens Stīnbergs kā arī Klauss Jensens no «Midtjyllands Avis« un Torbens Kārs no «Den Lokale Avis«.
Rīgā delegāciju sagaidīja Gulbenes pašvaldības izpilddirektors Valtis Krauklis un sociālās nodaļas darbinieks. Tulks bija Andrejs Visockis, kas vienu gadu bija nodzīvojis Virklundā un mācījies Silkeborgas rajona ģimnāzijā.
Atbilstoši latviešu tradīcijai delegāciju lidostā sagaidīja ar ziediem - visiem tika pasniegtas sarkanas neļķes.

Delegācijas pirmie iespaidi par Latviju
Daudzi pārvietojas kājām vai pārpildītos tramvajos un autobusos. Satiksme ir ļoti spēcīga, un smaka no mašīnu izplūdes gāzēm - ļoti jūtama. Cilvēki brauc austrumos ražotās mašīnās, kas slikti pārstrādā degvielu, un tas arī ir sliktā gaisa cēlonis.
Reljefs no Rīgas līdz Gulbenei ir līdzens, ar pakalniem, tātad diezgan līdzīgs Dānijai, ja neņem vērā Dānijas intensīvo lauksaimniecību. Kas attiecas uz zemes un lauksaimniecības saimniecību atgriezšanu to sākotnējiem īpašniekiem, kam tas viss piederēja pirms 1940. gada, valsts ir tikusi diezgan tālu. Tas nozīmē, ka tagad daudzi nodarbojas ar privāto saimniekošanu, arī ļaudis, kam nav izglītības un pieredzes lauksaimniecībā.
Delegācija pa ceļam redzēja vairākas kravas mašīnas ar padomju karavīriem.

Ierašanās Gulbenē
Delegācija ieradās Gulbenē vēlu pēcpusdienā un tika izmitināta pilsētas viesnīcā. Viesnīca bija ļoti pieticīgi iekārtota un izskatījās diezgan noplukusi. Sakarā ar energoresursu trūkumu krānā nebija siltā ūdens, arī ielas nebija apgaismotas. Valstij trūkst cietās valūtas, ar ko samaksāt par elektrību. Tādēļ tiek taupīts, kur vien iespējams.
Vakara pasākumā, kuru vadīja Gulbenes pašvaldības vadība, viesi tika apsveikti ar ierašanos. Tika teiktas oficiālas runas un pasniegtas dāvanas, viesus iepazīstināja ar programmu.

Svinīgā pieņemšana Gulbenes padomes ēkā. Padomes priekšsēdētājas Līgas Zitānes stāstījums par apstākļiem Gulbenes pašvaldībā.
Pieņemšanas gaitā viesi uzzināja par Gulbeni un par īpašiem komunālajiem apstākļiem un problēmām. Priekšsēdētāja Līga Zitāne pastāstīja par pašvaldības atbildību par bezdarbniekiem un sociāli maznodrošinātajiem. Sociālās problēmas stipri pieaug sakarā ar pāriešanu uz tirgus ekonomiku. Ir spēcīga inflācija, un ļaužu liela daļa dzīvo ar iztikas minimumu. Pašvaldība atbild par apmēram 20 bāreņiem. Apmēram 350 veci iedzīvotāji ir pašvaldības apgādē.
Gulbenes ieņēmumus sastāda zemes un dzīvokļu nodoklis, kā arī policijas iekasētās sodanaudas. Šos ieņēmumus papildina 25% no vispārējā ieņēmuma nodokļa. Pašvaldībai jārūpējas par ūdensapgādi. Daļēji pilsētā ir centrālā apkure, taču sakarā ar energoresursu nepietiekamību līdz ziemas sākumam ir atslēgts karstais ūdens. Apgaismojums ielās netiek ieslēgts, jo trūkst cietās valūtas elektrības iegādei. 50% no Latvijas elektrības tiek pirkta ārzemēs, un jāmaksā par to ir cietajā valūtā. Uz pašreizējo brīdi līdzekļu trūkuma dēļ ir pārtraukta gandrīz jebkāda sabiedrisko ēku celtniecība.
Priekšsēdētāja uzsvēra, ka jaunā, privātā tirdzniecība noris ļoti labi, ieskaitot pašgatavotās produkcijas tirgošanu uz ielām, tomēr daudz svarīgāk Gulbenei būtu attīstīt ražošanu. Rajonā attīstās privātā lauksaimniecība, bet īpaši - mežkopība.
86% no Gulbenes iedzīvotājiem ir latvieši, 27% - krievi, bet atlikušo 1% sastāda ukraiņi. Latviešu un krievu starpā ir saspīlētas attiecības, kas sakņojas ilggadīgajā okupācijā un apstāklī, ka krievi bieži vien nerunā latviski, kaut arī daļa no viņiem ir dzimuši Latvijā. Daudziem latviešu jauniešiem ir nācies dienēt padomju armijā tūkstošiem kilometru attālumā no mājām. Pilsētā agrāk bijis neliels garnizons, taču nu vairs no tā palikusi tikai 30 cilvēku liela grupa. Gulbenē ir skola krievu bērniem, kurā mācības notiek krievu valodā.

Bērnudārza apmeklējums
Delegācija apmeklēja arī vienu pašvaldības bērnudārzu, kurā uzturējās apmēram 100 bērnu. Bērni bija sadalīti grupās, katrā - apmēram 15. Grupas bija veidotas pēc bērnu vecumiem, un to telpas bija ļoti plašas. Bērni sagaidīja delegāciju ar ziediem. Viņi bija gaiši un ziemeļnieciska izskata, un visi tērpti ļoti glītās drānās. Mazajām meitenītēm matos bija lentes, bizes bija savītas «frikadeļu« frizūrā. Bērni dziedāja un dejoja viesiem tautasdejas, un pēc tam visi klātesošie tika iesaistīti aizraujošā dziesmuspēlē.
Delegācijai tika pastāstīts par bērnudārza ikdienu, par nodarbību saturu kā arī par īpašu vecāko bērnu grupiņu, kas būtībā bija skolas klase - dāņu pamatskolas 1. klases līmenī. Bērnudārzā bija miers un kārtība. Delegācijai palika ļoti labs iespaids gan par bērnudārzu, gan par bērniem sagādātajiem apstākļiem. Uz katriem apmēram 15 bērniem bija divi darbinieki. Bērni gulēja diendusu īpašā guļamzālē.

Pamatskola
Delegācija pabija arī vienā no Gulbenes pamatskolām, kurā mācās bērni no pirmās līdz piektajai klasei. Visi ciemiņi tika svinīgi sagaidīti ar ziediem. Nilsam Molholmam tika pasniegta tradicionālā maize ar sāli.
Skola bija iekārtota agrākajā vācu kungu villā, kas reiz piederējusi baronam. Ēka bija ļoti nolaista. Šur un tur, protams, bija krāsots, taču viss bija noplucis. Tāfeles bija caurumainas, kāpnes dažās vietās nodeldētas gandrīz pavisam. Skolas soli bija veci dzelzs statīvi ar parastu koka plāksni virsū.
Klases tika sildītas ar krāšņu apkuri, to mutes atradās gaitenī. Reizēm trūkstot kurināmā, un tad skolēnu vecāki no rītiem ierodoties ar nedaudz malkas, ar ko sasildīt telpas. Pa ziemu darbā tiekot pieņemts kurinātājs.
Delegācija piedalījās arī dažās stundās. Bērni likās priecīgi, viņi ieinteresēti vēroja savus ciemiņus.
Mācību stundas šķita disciplinētākas, nekā tās ir dāņu pamatskolās, skolotāji tika uzrunāti uzvārdos, tiem priekšā liekot vārdu «skolotāj«. Bērni Gulbenē bija ļoti tīri un glīti ģērbti.

Ģimnāzijveida skola (vidusskola)
Gulbenes Vidusskolā māca bērnus no piektajai līdz divpadsmitajai klasei. Skolā bija apmēram 1000 skolēnu un 70 skolotāju.
Uzņemšana šajā skolā bija īpaši svinīga - meitenes tautastērpos pasniedza mums tradicionālos ziedus un skolas nozīmītes.
Viesi tika uzaicināti uz īsu tikšanos direktora kabinetā, kur delegāciju iepazīstināja ar dzīvi skolā. Delegācijā visi bija vienisprātis, ka skolai ir jauns un dinamisks direktors (Gatis Mezītis) un progresīvs skolotāju kolektīvs.
Visiem skolotājiem ir augstākā izglītība - katram savā mācību priekšmetā.
Pēc paciemošanās dažādās klasēs un mācību priekšmetu kabinetos dāņiem ar daļu no skolas skolotājiem izveidojās aizraujošs dialogs.
Šajā skolā ir veseli pieci skolotāji, kas var mācīt angļu valodu. Angļu valodai ir augsta prioritāte, jo ir mērķis izglītot skolēnus internacionālai sadarbībai.
Tikšanās laikā delegācijas locekļi ievēroja, ka vairums skolotāju ir sievietes. Atbilde uz to bija tāda, ka skolotāja alga Latvijā esot tik zema, ka vīrieši par tādu neesot ar mieru strādāt.
Ciemošanās noslēdzās ar lenču skolā - to bija sagatavojuši daži no skolotājiem.
Tikšanās bija ļoti sirsnīga, un, tā kā Temas delegācijā skolas un kultūras dzīve bija spēcīgi pārstāvētas, sadarbībai starp abu pašvaldību skolām būtu jākļūst gandrīz pašsaprotamai.

Elektronrūpnīcas «Mitran« apmeklējums
Elektronrūpnīca «Mitran« ir pilsētas lielākais uzņēmums. Rūpnīca ražo tranzistorus un integrētās shēmas, tā sauktos IC. Šeit strādā 400 darbinieki, taču noieta un apmaksas problēmu dēļ darba nedēļa bija samazināta līdz četrām dienām. Padomju laikā šī rūpnīca bijusi viens no vadošajiem elektronikas uzņēmumiem visā Padomju Savienībā un Austrumeiropā. Taču nu vairs krievi nepērk tik daudz produkcijas, tādēļ rūpnīcas direktors Valērijs Bautris nebija pārāk optimistiski noskaņots attiecībā uz uzņēmuma nākotni. Elektroniskie komponenti, ko rūpnīca ražo, nesaderot ar attiecīgo produkciju Rietumos, tādēļ šķiet, ka turpmāk nākšoties ražot citu elektronisko produkciju un kļūt par kādas Rietumu firmas piegādniekiem. Jau pašlaik noris pārrunas ar kādu dāņu uzņēmumu par šādas sadarbības iespējām.

Metālapstrādes rūpnīcas «Straume« apmeklējums
«Straume« strādā ar pilnu jaudu. Citu izstrādājumu vidū tiek ražoti arī gludekļi - apmēram 2000 gludekļu dienā. Noiets ir visā agrākajā Padomju Savienībā un Austrumeiropā. Delegāciji bija iespēja vērot, kā sievietes pie konveijera montēja gludekļus. «Straumei« raksturīgi bija tas, ka visus komponentus ražoja uz vietas, piegādes uzņēmumus neizmantoja. Pat skrūves, ar kuriem gludekļi tika saskrūvēti, tika virpotas tepat, rūpnīcā. Tepat notika arī gludekļu dzelzs pamatnes liešana, plastmasas korpusa liešana, samontēšana, plastmasas roktura liešana, utt. Gludekļiem bija termostats, un delegācija varēja vērot, kā tika pārbaudīta to temperatūra un elektrības patēriņš. Tvaika gludekli uz patreizējo brīdi «Straume« izražot nevarot.
Dāņi pabija rūpnīcas dažādajos cehos, un delegācijai radās iespaids, ka esošos darba vides apstākļus noteikti vajadzētu uzlabot. Strādnieces pie konveijera lentes bija spiestas sēdēt ļoti neērtās pozās. Pamatnes apstrādes cehā bija ārkārtīgs troksnis, taču neviens nelietoja austiņas. Alumīnija lietuvē bija nepietiekama ventilācija, pie kam tā bija daļēji bojāta.
Ekskursijas gaitā delegācijai tika parādīta arī viena rūpnīcas zāle, kas stāvēja tukša, un ko vadība labprāt vēlējās izīrēt kādai Rietumu firmai, kas būtu ar mieru šeit uz vietas kaut ko ražot - un, protams, būtu īpaši jauki, ja viņi to vēlētos darīt sadarbībā ar «Straumi«.
Šeit ražo arī rotējošu mājsaimniecības rīvi un ļoti izskatīgas, nelielas skārda bundžas.

Ciemošanās tipogrāfijā
Delegācijas loceklis, Temas izdevniecības DIXIT direktors Torbens Kārs Gulbenes pašvaldības priekšsēdētājas Līgas Zitānes un angļu valodas tulka, Gulbenes Vidusskolas skolotājas Antras Mezītes pavadībā ciemojās arī Gulbenes Tipogrāfijā, kur vecajā, svina burtu, iespiešanas tehnikā tiek izpildīti dažādi nelieli uzdevumi.
Pati saliktuve šajā uzņēmumā sastāvēja no divām daļām. Vienā bija burtu kastes - tajās atradās svina burti, no kuriem ar roku, burtu pa burtam saliek tekstus. Otrā pusē bija mašīnsaliktuve, tas ir - tur atradās iekārtas, kas pašas varēja izliet veselas rindas svina burtu pēc tam, kad šie burti, rakstot uz testatūras, bija izvēlēti no attiecīgām matricām.
Interesanti bija tas, ka šajā tipogrāfijā tika lietoti gan krievu kirilliskā alfabēta, gan latviešu burti. Latviešu valodai ir 12 no dāņu valodas atšķirīgi burti.
Iespiežamās iekārtas bija ļoti vecas, cillindra tipa, un vēl bija iekārtas, ko Dānijā sauc par «mušu pletnēm«. Tipogrāfijas espieddarbu kvalitāte nebija īpaši augsta, taču, ja ņem vērā, kāds papīrs un krāsas šeit vispār ir pieejami, kvalitātes problēmas kļūst vieglāk saprotamas.

Gulbenes vietējā laikraksta redakcijas apmeklējums
Gulbenes vietējais laikraksts «Dzirkstele« iznāk divas reizes nedēļā. Avīzei ir A4 formāts, un tajā ir apmēram astoņas lappuses. Bija ļoti interesanti sarunāties ar laikraksta redaktori Ilonu Vītolu, kas pastāstīja par jaunajiem - brīvās preses - laikiem.
Avīzes problēmas ir: abonentu daudzuma samazināšanās, avīžpapīra trūkums un arvien kāpjošās ražošanas izmaksas.
«Dzirkstelē« ir daudz nelielu rakstu par pilsētu un rajonu. Tajā ir arī daži reliģioza rakstura sludinājumi un jaunatvērto privāto veikalu sludinājumi.
Redakcija bija iegādājusies kompjūteru teksta apstrādei, tā ka nākotnē ir cerības uz modernāku tipogrāfiju.
Laikrakstā ir astoņi darbinieki. Algas, salīdzinājumā ar dāņu algām, gan ir ļoti mazas, tādēļ jebkura vietēja ražošana Latvijā Rietumu uzņēmumiem pilnīgi noteikti labi atmaksātos.

Gulbenes Mākslas skolas apmeklējums
Skola ir klasiski orientēta, tiek mācīti zīmēšanas pamatlikumi, piem. dziļuma dimensijas un proporciju ievērošana, skolēni trenējas dažādu formu un figūru attēlošanā ar mērķi noslēgumā to visu uzgleznot uz audekla. Audzēkņiem ir iespējas darboties arī ar kolāžu, stiklu un citiem materiāliem, kas dāņiem pazīstami no pašmāju skolēnu klubiem. Delegācija uzzināja, ka daži bērni pēc šīs skolas beigšanas turpina izglītību lietišķās mākslas skolās un pēc tam - Mākslas Akadēmijā.
Skola atradās daudzstāvu dzīvojamās ēkas piektajā stāvā, un audzēkņu vecākiem bija jāmaksā par bērnu apmācīšanu.

Gulbenes Mūzikas skolas apmeklējums
Vietējā mūzikas skola mācīja tikai un vienīgi klasisko mūziku. Skolēni apguva klavierspēli, vijoles, klarnetes un citu instrumentu spēli. Delegācija noklausījās koncertu, kurā uzstājās bērni sākot no astoņu gadu vecuma, un visus iespaidoja bērnu spēles augstais tehniskais līmenis. Repertuārs bija tikai klasiskais. Vispirms divas meitenes spēlēja kokli, - tas ir latviešu nacionālais instruments, kas atgādina austriešu cītaru -, spēle bija divbalsīga un ļoti skaista. Pēc tam ar skaņdarbu klavierēm uzstājās astoņgadīga meitenīte. Gluži neticami, ko tas mazais meitēns prata! Vēlāk publikai tikai piedāvāts trompešu duets un vijoļu kvartets, kura meitenes spēlēja skaistu klasisku skaņdarbu.
Delegācijai bija iespēja apskatīt skolu, kas atradās lielā, skaistā celtnē. Tur bija krietns skaits mazu vingrināšanās telpu, un delegācija manīja vismaz četrus flīģeļus kā arī citus klasiskās mūzikas instrumentus, taču tur nebija ne elektrisko ģitāru, ne bungu, ne arī citu elektrisko instrumentu. Daži delegācijas locekļi jautāja, vai nav izteikta vēlēšanās apgūt ritmisko mūziku, taču tika atbildēts, ka skola to nevēlas iekļaut programmā. Visiem skolas skolotājiem esot klasiskās mūzikas izglītība.
Vēlāk, vakarā, koncertā Gulbenes Kultūras namā, mūzikas skolas skolotāji delegācijai sniedza lieliskus klasiskās mūzikas priekšnesumus.

Gulbenes Kultūras nama apmeklējums
Gulbenē ir liels kultūras nams, kurā notiek daudzi pasākumi. Šeit ir mājvieta interesantai teātra grupai, kas «mīt« ēkas pagrabstāvā un tur ir iekārtojuši nelielu, mājīgu klubiņu. Grupa parādīja fragmentus no saviem iestudējumiem, kas nedaudz atgādināja dāņu pašadarbības teātru sniegumu - kad tas labi izdevies. Tie bija interesanti jauni ļaudis, kas prata gan teātri spēlēt, gan dziedāt latviešu tautas dziesmas.
Kultūras namā atradās arī liela viesību zāle, kurā, bez teātra izrādēm, vēl notiekot arī lielas svinības, balles un diskotēkas ar ieēšanu un iedzeršanu, kā arī dejām līdz vēlai nakts stundai.
Kultūras namā bija arī aušanas studija, kuru par savu mājvietu dēvēja Gulbenes rokdarbu grupa «Sagša«. Delegācija apciemoja šo grupu un vēroja sievietes strādājam pie stellēm - viņas auda skaistus galdautus un vēl drēbi tautastērpiem.
Arī jostu un prievīšu aušanai šeit ir senas tradīcijas, un pašlaik tieši nacionālajām krāsām ir liela piekrišana. Daudzi latviešu vīrieši nenēsā kaklasaiti, bet tās vietā sien šauru prievīti, kas izausta skaistos rakstos.

Gulbenes bibliotēkas apmeklējums
Ēkā blakus Kultūras namam bija arī liela un skaista bibliotēka. Tā bija iekārtota labās, gaišās telpās, grāmatas - labi pārskatāmas, un izskatījās, ka to bija krietns daudzums.
Delegācijai tika parādīti plaukti ar grāmatām, kas līdz atbrīvošanai bijušas aizliegtas. Pēc atbrīvošanas bibliotēka daļu šo grāmatu tika saņēmusi no iedzīvotājiem, kas tās atdeva ar mērķi, lai ar tām iepazītos pēc iespējas vairāk ļaužu. Pārsvarā tie bija latviešu autoru darbi, sarakstīti tālumā no dzimtenes un turpat arī izdoti.
Bibliotēkā bija arī neliela nodaļa ar grāmatām, ko sarakstījuši novadnieki no Gulbenes rajona.

Tautas dejas un kopdziedāšana
Gulbenei ir savas tautas dejotāju un dziedātāju grupas. Šīm grupām, un tādu Latvijā ir ļoti daudz, bija liela nozīme valsts atbrīvošanās kustībā. Grupu izpausmes padomju laikā bija stipri ierobežotas, jo nacionāla rakstura dziesmas bija aizliegtas. Sakarā ar Latvijas patstāvības atgūšanu tika organizēti daudzi vietēji, reģionāli un valsts dziesmu svētki. Lielākie bija Rīgā 1990. gada maijā, kad 22.000 cilvēki tajos kopīgi dziedāja nacionālās dziesmas. Un, lai gan dziesmu svētki kā tādi Rīgā ir ļoti sena latviešu tradīcija, pēc atbrīvošanas tie ieguva pavisam citu nokrāsu.
Starpcitu, iespējams, ka Gulbenes deju kopa «Ratiņš« vasarā ciemosies Temā, jo tautas deju kolektīviem šogad Horsensā būs festivāls. Ja grupa tajā piedalīsies, tad, protams, tiks noorganizēts pasākums kopā ar šiem jaunajiem ļaudīm arī Temā.

Gulbenes muzeja apciemojums
Gulbenē tikko ir atvērts muzejs. Delegācija to apmeklēja un uzzināja par grūtībām, kas saistās ar senlietu kolekcijas izveidi pēc daudzo gadu lieguma apkopot nacionāla rakstura priekšmetus.
Dāņi apskatīja karšu izstādi, laikiem cauri tā rādīja baltu tautu mainīgos dzīves apstākļus. Bija arī izstāde, kurā izlikti priekšmeti no 1940. gadā krievu sakautās latviešu armijas.
Atsevišķā telpā bija iespējams apskatīt trīs maketus piemiņas vietai Gulbenes rajona ciematā Litene, kur otrā pasaules kara laikā tika noslepkavoti latviešu kareivji. Šajā vietā ir nolemts izveidot piemiņas vietu ar monumentu.

Delegācijas iespaidi par Gulbenes pilsētu
Gulbenes pilsēta nelīdzinās citām Austrumlatvijas pilsētām. Šeit ir platas ielas un starp mājām - daudz vietas. Visur ir sakņu un puķu dārzi. Pilsētā ir daudz vecu māju, daļa no tām celtas no koka, mežu jau šeit apkārt ir cik uziet. Reljefs ir vairāk vai mazāk līdzens, un koki dārzos un ielu malās padara pilsētu lauciniecisku un zaļu. Visas vecās ēkas ir būvētas pirms kara. Šīs agrākās privātmājas tagad tiek atdotas bijušo īpašnieku pēcnācējiem, ja vien ir iespējams pierādīt, kam tās reiz piederējušas. Īīpašumu atgriezšana rada daudz problēmu, jo nav jau taču tā uzreiz kur pārcelt māju patreizējos iedzīvotājus.
Mājas tiek apkurinātas ar krāsnīm, kurināšanai pārsvarā tiek izmantota malka. Gulbenē ir arī centrālapkure, taču tā ir neekonomiska, un pašreiz, pirms ziemas sezonas sākšanās, ir atslēgta. Tādēļ krānos nav siltā ūdens.
Pilsētas daudzajās nelielajās mājās bieži vien kopā dzīvo vairākas ģimenes vai paaudzes. Trūkst dzīvokļu, tādēļ daudzas jaunās ģimenes mitinās pie saviem vecākiem. Pilsēta nešķiet tik steigas pilna kā Tema. Šeit nav tik daudz privāto automobīļu, un tie, kas ir, ir krievu ražojums. To vidū krietns daudzums patiešām ir ļoti veci. Ļaudis bieži iet kājām vai brauc ar velosipēdiem.
Starpcitu, mēs pamanījām, ka pat velosipēdiem šeit ir numuru plāksnes. Tiek izmantoti arī zirgu pajūgi - gan cilvēku, gan mantu pārvadāšanai.
Gulbene ir Gulbenes rajona lielākā pilsēta. Rajons ir lauksaimniecības un mežniecības apgabals, tādēļ arī tam ir lauciniecisks raksturs.
Tā kā nelielajām mājām apkārt ir dārzi, pilsēta aizņem lielu areālu, ko šķērso ne mazāk kā divi dzelzceļi.

Baznīcas
Lielais vairums latviešu Gulbenē ir luterāņi. Šeit ir veca, skaista baznīca, kas gan kara laikā ir zaudējusi savu torni. Pašlaik ēka tiek restaurēta. Pēc 50 gadu ilgušā reliģisko darbību aizlieguma, baznīcas aktivitātes nu ir atjaunojušās. Mācītājs gan ir pilsētā tikai katru trešo nedēļu, jo viņš kalpo vēl arī divu citu pilsētu draudzēs. Baznīca pavisam nesen tikusi pie jauniem soliem, taču tās mūriem, sienām un tornim tiešām nepieciešams remonts.
Pilsētā ir arī neliela baptistu draudze, un daži no šejienes krieviem ir pareizticīgi.
Baznīcā notiek laulāšana un krustīšana, taču oficiāls svars ir tikai pilsētas varas reģistrētām laulībām un vārda došanai, kas notiek īpašās telpās, kas atrodas ēkā blakus kultūras namam. Tomēr nu jau arvien biežāk ļaudis izvēlas abus veidus - gan laulāšanos baznīcā, gan reģistrāciju pilsētas dzimtsarakstu biroja zālē.
Baznīcas ieviestās tradīcijas kā, piemēram, Ziemsvētki, Lieldienas un Vasarsvētki, jauniešiem sagādā problēmas, jo šo tradīciju pārmantošanai sakarā ar 50 gadus ilgušo aizliegumu, apstākļi neko veicinoši nebija vis. Tomēr viens ir skaidrs: Ziemsvētkos un Lieldienās ģimenes un draugi pulcējas kopā pie mājās gatavotu latviešu ēdienu un dzērienu galda.

Veikali
Gulbenē ir divu veidu veikali. Ir tradicionālie valsts veikali, kuros tirgo vai nu pārtiku, vai citas patēriņa preces. Visos valsts veikalos ir maza izvēle, un preces - tādā kvalitātē, kādu dāņi nosauktu par visai viduvēju. Īpašas izvēles nav, un bieži vien ir zināmu preču trūkums.
Cilvēki iepērkas pēc principa: jāpaskatās, ko var dabūt. Aprēķini veikalos, kuros delegācija iepirkās, notika ar skaitīkļu palīdzību, un iepakots tika pircēju līdzatnestā materiālā.
Gulbenē darbu uzsākuši ir arī daži privātveikali. Tie ir iekārtoti dzīvokļos, tādēļ tiem logos nav vitrīnu. Daļu no precēm, kas ir šajos veikalos, valsts veikalos nopirkt nevar, un šīm precēm kopīgs ir tas, ka tās ir ļoti dārgas un bieži vien importētas no rietumiem. Privātajos veikalos sortiments ir ļoti haotisks. Piemēram, vienā šādā, dzīvoklī iekārtotā, veikalā varēja iegādāties mašīnu riepas, košļājamo gumiju, šokolādi un sieviešu apavus, bet citā - dārza piederumus, celtniecības materiālus, radio aparātus un vīriešu drēbes.
Kantoris atradās virtuvē, kur viens no delegācijas, Torbens Kārs, uzsāka sarunu ar veikala īpašnieku. Īpašnieks pastāstīja par problēmām un grūtībām sakarā ar preču iegādi un transportēšanu no Rīgas līdz Gulbenei.
Vairāki šādi privāttirgotāji ir uzsākuši tirgošanos uz ielām. Gulbenes mērs bija neapmierināta, ka šie privātbiznesa ļaudis vēlas nodarboties tikai ar tirdzniecību - tā vietā, lai organizētu preču ražošanu, kas ļautu celties dzīves līmenim.

Delegācija ciemojas lauksaimniecības muzejā Atē un piedalās latviešu kāzās
Kādus 20 km no Gulbenes, ļoti skaistā apkārtnē atrodas ūdensdzirnavas un lauksaimniecības muzejs. Muzejs ir privātas darbības rezultāts daudzu gadu garumā un nu jau kļuvis par ļoti iecienītu izbraukumu vietu. Delegācija apskatīja dzirnavas un guva pamatīgu priekšstatu par muzeju. Dažādos materiālos, priekšmetos, mašīnās un rīkos šeit ir atspoguļota visa klasiskā zemnieku kultūra. Daudzas iekārtas ir lietošanas kārtībā un tiek izmantotas īpašos pasākumos. Dzirnavas darbojas, un tajās joprojām maļ miltus vietējo iedzīvotāju vajdzībām. Īpašā viesu namiņā tiek piedāvāta zāļu tēja un pašcepta lauku maize ar mājās gatavotu, zaļganu kaņepju sviestu un medu. Milti šai maizei, protams, arī ir malti tepat, dzirnavās. Mūs cienā muzeja īpašnieka Viktora Ķirpa sieva, kas savā tautastērpā iemieso saimnieciskumu. Pēc garšīgās lauku maltītes baudīšanas delegācija tiek uzlūgta tepat, muzejā, noskatīties latviešu kāzu tradīcijas.
Muzejā ieradās jauniņš, tikko salaulāts pāris ar saviem viesiem, tika teiktas runas un lasīti raksti. Vispirms, ģiitārspēles pavadībā, ciemiņiem uzjautrinoties, savas mājsaimnieces prasmes nācās rādīt līgavai. Viņai iedeva ratiņu, ar kuru tā prasmīgi tika galā, arī adīt un izšūt prata. Līgavainim, bija sevi jāpierāda dažās vīrišķās nodarbēs, tādās kā ēvelēšana, darbarīku asināšana un tamlīdzīgās. Veca, ar roku uzvelkama, ierūsējuša gramafona pavadībā tika dancots kāzu valsis, pēc kura viesiem pie krūtīm piesprauda keramikas sirdis ar jaunlaulāto vārdiem, sirdis bija greznotas ar baltu lentīti un mirtes zariņu. Delegācijai tika paskaidrots, ka šīs sirdis tuvāko 48 kāzu svinību stundu laikā pasargās no problēmām, ko varētu sagādāt iebaudītais ēdiens, bet jo īpaši - dzēriens. Nilss Molholms pasniedza pārim dāvanu, bet delegācija tika uzcienāta ar bučukūciņām un konjaku, kas tika noservēts uz mašīnas aizmugures kapota. Tas viss - skaļu čalu un priecīgu izsaucienu pavadībā.
Pēc tam delegācija pameta jaunlaulātos un viņu viesus, kam nu bija laiks doties mājās uz svinībām. Diez, vai viņi spēja izturēt 48 stundas?
Prieks bija liels - jaunajam pārim nākotne likās skaidra, nacionālās jūtas patlaban ir pašā plaukumā.

Tiek plānota atbildes vizīte
Domājams, nākošā gada aprīlī Temas Komūnā būs pretvizīte no Gulbenes. Tad sadarbību varēs apstiprināt ar līgumu. Bet daudz kas notiks arī līdz tam - šis un tas - jau pavisam drīz.