|
Jul og nytår i Gulbene
(Torben Kahr til Den Lokale Avis d., 21.. december 1993)
Jul og nytår er familiefester, og man samles for at tilbringe festen sammen.
Julen i Letland er langsomt ved at vende tilbage fra sit skjul gennem de mange år, hvor det har været forbudt at fejre jul. I den såkaldte russiske tid blev der i stedet fejret nytår. Hvis der, trods forbud alligevel blev fejret jul, foregik det for nedrullede gardiner, således at ingen udefra kunne se skæret fra stearinlysene. Hvis der blev sunget julesange og salmer, blev det gjort stille og ikke over lang tid, idet det kunne ende galt. De, der oftest forbrød sig mod forbudet, var studenterne, der på deres kollegier i Riga i små grupper fejrede julen. I de seneste år var det at trodse juleforbudet ved at blive en af studenternes måde at protestere over systemet på. Studenterne havde dog det problem med deres protestjulefest, at de kun svagt havde de overleverede juletraditioner, idet mange familier ikke talte om, hvordan man for mere end 50 år siden fejrede en rigtig jul. Men de ønskede og prøvede at lave en form for juleatmosfære. Anderledes var det hos de allerældste bedsteforældre, der havde et stærkt religiøst motiv i deres jul.
Hvis nogen blev taget i at holde jul, betød de fratagelse af privilegier, f.eks. på arbejdspladsen. For almindelige arbejdere kunne det betyde fratagelse af ekstra betaling m.v. For personer i ledende stillinger eller for lærere kunne det blive skæbnesvangert med fratagelse af job. Dette kunne også ske for personer, der kom i kirken.
I mange familier forsøgte man juleaften at lytte til udenlandsk radio på kortbølge og der opleve julemusik, den mest ønskede melodi var “Glæde jul, dejlige jul”. Enkelte gange lykkedes det at lytte til Radio Free Europe, der havde lettiske udsendelser, selvom der var kraftige støjsenderforstyrelser.
Nogle modtog fra familie eller bekendte fra udlandet julepostkort med jesusbarnet, engel, m.v. Disse religiøse julekort kunne ikke skaffes i Letland. Det kommunistiske styre forsøgte at gøre meget ud af nytåret og dermed også at overføre nogle af de ikkereligiøse juletraditioner til nytårsfesten. For eksempel optrådte der en julemand ved nytårsfesterne, og der kunne købes nytårskort med julemandsmotiver, men aldrig noget, der havde religiøst motiv.
I russertiden blev der afholdt nogle nytårstræsfester i skolen og på de store arbejdspladser med den gamle julemand og hans datter snepigen. Julemanden lyttede til børnenes indlærte digte, hvorefter han uddelte børneposer, som indeholdt chokoladekonfekt, nødder, æbler, mandariner og brunkager. Julemandens datter snepigen arrangerede derefter forskellige sanglege og danse omkring træet. Der var intet religiøst over disse arrangementer. Arrangementerne fandt sted i pyntede lokaler. Pynten var lavet af halm, m.v.
Juletræsfesterne flyttes nu fra nytåret til julen, og specielt i skolerne tilføres festerne det religiøse motiv.
Nu er det meget forskelligt, hvordan familierne fejrer jul og nytår. Mange familier lægger nu hovedvægten på julefesten med gudstjeneste m.v., men der er fortsat mange familier, der lægger hovedvægten på nytårsfesten.
Juletraditionerne er så småt ved at vende tilbage. De sidste tre til fire år har bragt adventskransen frem igen, men julekalendertraditionen med låger, der skal åbnes hver dag i december, findes endnu ikke ligesom kalenderlys. Juleaften har de fleste juletræ. Det kan være toppen af en gran, der er fældet til tømmer. Det kan også være et lille grantræ, man selv har skaffet i skoven. Nogle nøjes med at pynte en gren.
Maden har stor betydning ved den private julefest. En gammel lettisk juleret er kogt helt grisehoved, der serveres på et fad omgivet af store kogte brune ærter; der drikkes kefir til. Måltidet er meget mættende, så mange familier foretrækker nu at tilberede andre retter, men de brune kogte ærter indgår ofte i menuen, og der knytter sig det sagn til disse ærter, at de skal spises op, idet de symboliserer tårer, og de efterladte ærter vil betyde gråd i familien i det kommende år.
Af andre juleretter kan nævnes hjemmelavet leverpostej, sylte, henkogte skovsvampe og marinerede sild. I det hele taget laves alt hjemme, da der ikke kan købes alle de færdiglavede retter, vi kan få her i landet. Dybfrost kan ikke købes i Gulbene. Alt er dog betinget af indkøbsmuligheder i butikkerne eller hos bekendte på landet.
Julegaver har ikke nået de omfang, som vi kender. Der gives gaver i beskedent omfang. Også denne tradition er flyttet fra nytårsafesten til julefesten.
Nytårsaften fejres stort set af alle, og der knytter sig flere traditioner til festen. En af de gamle traditioner er, at man på bordet har en skål med blanke fiskeskæl. Disse symboliserer penge, og ønsket om, at det kommende år må blive uden økonomiske problemer.
Om aftenen klæder man sig ud, besøger naboer og venner syngende drillesange om disse naboer og venner. Man laver sanglege med børnene, og man medbringer en sæk til indsamling af brød og kager. Gruppen bliver større og større, og indholdet i sækken vokser. Senere på aftenen samles man i et hus, spiser, drikker og fester. Ved midnatstid ser man fjernsyn for at opleve de tolv klokkeslag. Nu skåles der i champagne, og festen fortsætter, så længe man orker. |
Ziemsvētki un Jaungads Gulbenē
(Torbens Kārs, Den Lokale Avis, 1993. gada 21. decembris)
Ziemsvētki un Jaungads ir ģimenes svētki, un ļaudis sapulcējas, lai tos nosvinētu kopā.
Ziemsvētki Latvijā lēnām
atgriežas no pagrīdes, kur slēpušies visus daudzos gadus, kad bija aizliegti. Tā sauktajā krievu laikā svinēts tika vienīgi Jaungads. Ja nu kāds, par spīti aizliegumam, Ziemsvētkus tiomēr svinēja, tad darīja to aiz nolaistiem aizkariem, lai no ārpuses nebūtu manāmas sveču liesmiņas, un, ja dziedāja Ziemsvētku psalmus, tad klusiņām un ne pārāk ilgi, jo tas varēja slikti beigties. Tie, kas visbiežāk neievēroja aizliegumu, bija studenti, kas savās kopmītnēs Rīgā nelielās grupiņās svinēja gan. Pēdējos gados tas bija kā protests aizliegumam un sistēmai. Taču studentiem bija problēma - par cik daudzās ģimenēs izvairījās runāt par to, kā 50 gadus atpakaļ tika svinēti īsti Ziemsvētki, šo svētku tradīcijas viņi pārzināja visai vāji. Taču vēlēšanās bija, un studenti mēģināja radīt Ziemsvētku atmosfēru, kā prata.
Savādāk tas bija pie vecākā gadagājuma ļaudīm, kuriem Ziemsvētki bija ļoti reliģiozi svētki.
Ja kādu pieķertu svinam Ziemsvētkus, tas varētu draudēt ar dažādu privilēģiju zaudēšanu, piemēram, darbavietā. Ierindas strādniekiem varētu noņemt prēmiju, u.tml. Cilvēkiem vadošos posteņos vai skolotājiem tas varētu beigties pavisam liktenīgi - ar darba zaudēšanu. Tas pats varētu notikt arī ar tiem, kas apmeklēja baznīcu.
Daudzas ģimenes šo svētku vakarā klausījās īsviļņu radio, lai dzirdētu Ziemsvētk u
mūziku, - visvairāk meklētā dziesma bija «Klusa nakts, svēta nakts«. Reizēm palaimējās uztvert Radio Brīvā Eiropa, kas raidīja arī latviski, taču šiem raidījumiem fonā bija stipri traucējumi.
Daži saņēma no radiem un paziņām ārzemēs Ziemsvētku kartiņas, uz kurām bija Jēzus bērniņš, eņģeļi, u.c. Šādas reliģiska satura pastkartes Latvijā nevarēja dabūt. Komunistiskais režīms ļoti atbalstīja Jaungada svinēšanu, pārceļot uz šiem svētkiem ar reliģiju nesaistītās Ziemsvētku tradīcijas. Piemēram, Vecgada vakarā ieradās Salatētis, un bija iespējams iegādāties pastkartes ar Salatēva attēlu, taču nekad - kartiņas ar reliģisku saturu.
Krievu laikā skolās un darbavietās notika tā sauktie Jaungada eglītes pasākumi, uz kuriem ieradās Salatētis un viņa «meitiņa« Sniegbaltīte. Salatētis klausījās, kā bērni skaita no galvas iemācītus dzejoļus, un pēc tam izdalīja «paciņas« - maisiņus, kuros bija šokolādes konfektes, rieksti, āboli, mandarīni un piparkūkas. Pēc tam Sniegbaltīte organizēja dažādas rotaļas un iešanu ap eglīti.
Šādā svinēšanā nebija nekā reliģioza. Taču svētki norisa izrotātās telpās. Dekori bija gatavoti no salmiem, u.c.
Tagad Jaungada eglītes pasākumi tiek pārcelti atpakaļ uz Ziemsvētkiem, un - īpaši skolās - iegūst arī reliģisku nokrāsu.
Ziemsvētkus un Jaungadu ģimenes svin ļoti atšķirīgi. Daudzas no tām galveno uzsvaru liek uz Ziemsvētkiem, iet uz dievkalpojumu, u.t.t., taču ir tikpat daudz ģimeņu, kas joprojām vairāk svin Jaungadu.
Ziemsvētku tradīcijas pamazām sāk atgriezties. Pēdējos trīs-četros
gados kļuvis populārs adventes vainags, taču decembra kalendāru ar ik dienu atveramu lodziņu, aiz kura paslēpies gabaliņš šokolādes, un kalendārsveču vēl nav. Ziemsvētkos gandīz visiem mājās ir eglīte. Tā var būt arī būvmateriāliem izmantotas egles galotnīte. Vai arī
mežā paša sameklēta maza eglīte. Daži vienkārši izpušķo egles zaru.
Nozīmīga privātas Ziemsvētku svinēšanas daļa ir maltīte. Latviešu sendienu Ziemsvētku ēdiens ir vesela vārīta cūkas galva, ko pasniedz uz liela šķīvja ar apkārt apbērtiem taukšķētiem brūnajiem zirņiem, klāt tiek dzerts kefīrs. Šis cienasts ir ļoti sātīgs, tādēļ daudzas ģimenes dod priekšroku citiem ēdieniem, tomēr taukšķētie brūnie zirņi gatvoti tiek, jo tie simbolizē asaras, kādēļ tie noteikti jāapēd, lai nākamā gadā nebūtu jāraud.
Vēl jāpiemin tādi ēdieni kā pašgatavota aknu pastēte, aukstās gaļas galerts, marinētas sēnītes, marinētas siļķes. Visi ēdieni tiek gatavoti mājās, jo gatavus, kā šeit, pie mums, tur nopirkt nevar. Saldētas lietas Gulbenē nepārdodas. Pie kam vispār - rēķināties var tikai ar tiem produktiem, kas dabūjami veikalā, vai nopērkami no paziņām laukos.
Ziemsvētku dāvanas tādus apmērus, kādus pazīstam mēs, sasniegušas nav. Apdāvināšanās ir vairāk simboliska, pie kam arī šī tradīcija uz Ziemsvētkiem nu ir pārcelta no Jaungada.
Vecgada vakaru svin tikpat kā visi, un tradīcijas ir vairākas. Viena no tām - uz galda jāatrodas
šķīvītim ar spožām zivju zvīņām. Zvīņas simbolizē naudu un vēlēšanos, lai nākamajā gadā nebūtu ekonomisku problēmu.
Vakarā ļaudis pārgērbjas karnevāliskās drēbēs un apciemo kaimiņus un draugus, apdziedot tos un kopā ar bērniem iet dziesmuspēlēs. Ķekatniekiem līdzi ir maiss maizei un kūkām. Ar katru nākamo ciemošanos grupai pievienojas jauni dalībnieki, arī maisa saturs aug un aug. Visbeidzot grupa apstājas pie kāda mājās, kur ēd, dzer un svin tālāk. Ap pusnakti visi skatās televizoru, lai sagaidītu pulksteni sitam 12. Tad visi saskandina glāzes ar šampānieti, un turpina svinēšanu, cik ilgi vēlas. |
