Som den nok er bekendt, har de russiske myndigheder indgået aftale med den lettiske regering om tilbagetrækning af de russiske soldater fra Letland. Tilbagetrækningen skal være afsluttet senest i august dette år. I Gulbene by var der en komandostation for den øverstbefalende for den røde hær i Gulbene Amt. Komandostationen indeholdt også den lokale afdeling af KGB (det sovjetiske sikkerhedspoliti). Interessant er det, at bygningen, der rummede komandocentralen, nu er hovedkvarter for det nyetablerede lettiske nationale hjemmeværns Gulbene-afdeling.
Kort efter, at Letland opnåede sin selvstandighed igen, blev der taget initiativ til dannelse af et hjemmeværn - noget lignende det, vi kender i Danmark.
Gulbenes hjemmeværnsbataljon er nu en velfungerende enhed med egen bygning og udbygget organisation. Bataljonen rummer både mænd og kvinder, og der er stor aldersspredning. Medlemmerne er helt klart stolte af, at de nu som soldater værner om deres egen nationalstat. De fleste er udannede i den sovjetiske hær, mange har været udsendt til fjerne republikker i Asien som sovjetiske soldater. Det ha været en meget belastende oplevelse for de unge lettiske mænd at aftjene værnepligt i den sovjetiske hær. Selvmord var ikke ualmindeligt. I de sidste måneder før Sovjetunionens kollaps gik mange lettiske mænd under jorden for at undgå sovjetisk militærtjeneste.
I Gulbene var der også en egentlig sovjetisk garnison, der holdt til bygninger ved Gulbene slot Baltpils. I de sidste to år har en lille gruppe på ca. 30 russiske soldater bemandet garnisonsbygningerne. Her sidst på foråret er også de taget hjem til Rusland. Gulbene Amt har nu overtaget bygningerne, og der er bl.a. indrettet et museum.
Den tredje militære installation i Gulbene var en radarstation, som allerede kort før Sovjetunionens kollaps blev flyttet væk fra byen. Radarstationen var meget upopulær i byen, ikke mindst for de borgere, der boede nærmest radarstationen. Flere tilfælde af leukemi og andre kræftsygdomme opstod i boligkvartererne nærmest radiostationen.
De russiske soldater er nu så godt som væk fra Letland. Letland har ud over sit hjemmeværn nu også etableret en egentlig hær, men i beskeden målestok. Der er dog stadig mange russere i Letland.
Gennem de 50 år, Letland har været uden sin selvstændighed, men besat af sovjetmagten, er mange hundrede tusinde gode lettiske borgere blevet tvangsdeporteret til Sibirien. Mange kom aldrig tilbage. En del russere kom til Letland og fik tildelt arbejde og bolig i stedet for de deporterede. Der tales om mellem 500 tusinde og én million letter, der blev tvunget væk!
Senere løbende igennem Sovjetunionens industrialisering var der mangel på arbejdskraft i de baltiske byer, hvorfor store mængderf af russere blev flyttet til Letland og bosat der. Disse russere har aldrig lært lettisk, det fandt de ikke nødvendigt, de levede jo blot i en anden sovjetrepublik, og russisk var hovedsproget. Nu tæller disse russere knap halvdelen af Letlands befolkning. Den meget store gruppe af russere i Letland er meget stort problem. Ikke så meget på grund af fjendtlig holdning indbyrdes, men i høj grad på grund af problemer med national identitet for letterne under opbygning af demokratiske institutioner.
I første omgang har den lettiske stat ikke villet give lettisk pas til disse russere. De har heller ikke stemmeret, og den kommende lov om statsborgerskab giver ikke automatisk statsborgerskab til russerne. Man forstår godt holdningen hos letterne. Hvorfor give statsborgerskab til en gruppe mennesker, der er byttet ud med tvangsdeporterede letter. Hvorfor give lettisk statsborgerskab til en gruppe, der ikke kan og vil tale det lettiske sprog. Og hvorfor give stemmeret til en gruppe fremmede mennesker, der næsten kan opnå majoritet og dermed blive en fare for nationalstatens beståen.
Vi forstår godt følelserne og problemerne, men det er uhyre farligt at være blankt afvisende overfor den store gruppe af mennesker, der for hovedpartens vedkommende altid har boet i Letland. Mange unge og tredjegenerationsrussere oplever Letland som deres hjem, de har intet sted at tage hen i Rusland, og de forstår ikke, at det nu er så vigtigt at tale lettisk - alle letter forstår jo russisk fra den tvungne russiske skoleundervisning.
Den kommende lov om statsborgerskab bliver et svært kompromis. Udlandet kræver demokratiske rettigheder for alle borgere i Letland - det er forståeligt, men der må kunne laves en eller enden glidende ordning med forfatningssikring, så det aldrig igen bliver muligt for letterne at miste deres genvundne selvstandighed. |
Kā zināms, krievu varas iestādes uzsākušas pārrunas ar latviešu valdību par savas armijas atsaukšanu no Latvijas. Kareivjiem jāatstāj Latvija vēlākais šā gada augustā. Līdz šim Gulbenes pilsētā atradās Sarkanās Armijas Gulbenes rajona komisariāts un rajona virspavēlnieka sēdeklis, te bija arī vietējā čekas (padomju drošības policijas) nodaļa. Interesanti ir tas, ka ēkā, kurā komisariāts atradās, tagad ir jaunnodibinātās latviešu nacionālās Zemessardzes Gulbenes nodaļas štābs.
Neilgi pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, ļaudis nāca klajā ar iniciatīvu nodibināt Zemessardzi - līdzīgi, kā mums tas zināms no Dānijas vēstures.
Gulbenes Zemessardzes bataljons nu ir labi funkcionējoša vienība ar savu ēku un attīstītu organizāciju. Bataljonā ir gan vīrieši, gan sievietes, un
šo cilvēku vecums ir ļoti dažāds. Bataljona locekļi ir acīmredzami lepni par to, ka tagad kā kareivji stāv savas nacionālas valsts sardzē. Vairums ir dienējuši Padomju Armijā, daudzi bijuši aizsūtīti kā padomju kareivji uz tālām Āzijas republikām. Jaunajiem latviešu vīriešiem šī dienēšana padomijas armijā sagādāja ļoti nepatīkamu pieredzi. Pašnāvības nebija retums. Pēdējos mēnešos pirms Padomju Savienības sabrukšanas daudzi latviešu vīrieši slēpās pagrīdē, lai izvairītos no iesaukšanas padomju militārajā dienestā.
Gulbenē atradās arī padomju armijas garnizons, kas bija izvietojies ēkās blakus Gulbenes Baltpilij. Pēdējos divos gados tur mita neliela krievu kareivju grupa, apmēram 30 cilvēki. Tagad, pavasara beigās, arī viņi ir aizceļojuši atpakaļ uz savām mājām - uz Krieviju. Gulbenes rajona pašvaldība nu ir pārņēmusi celtnes, un vienā no tām ir ierīkots muzejs.
Trešais militārais objekts Gulbenē bija radaru stacija, kas jau neilgu laiku pirms Padomju Savienības sabrukšanas tika aizvākta prom no pilsētas.
Šī radaru stacija bija ārkārtīgi nepopulāra, it īpaši to iedzīvotāju vidū, kas mājoja tai vistuvāk. Leikēmija un citi vēža slimību paveidi visbiežāk tika konstatēti tieši attiecīgā kvartāla iedzīvotājiem.
Nu jau krievu armija ir tikpat kā pilnīgi izvākusies no Latvijas. Latvijai tagad, neskaitot Zemessardzi, ir nodibināta arī regulārā armija, tomēr tā ir neliela.
Taču krievu Latvijā joprojām ir ļoti daudz. Šo 50 gadu laikā, kad valstij nebija savas patstāvības, jo to bija okupējusi padomju vara, daudzi simti tūkstošu kārtīgu Latvijas iedzīvotāju tika izsūtīti uz Sibīriju. Daudzi no viņiem nekad vairs neatgriezās. Deportēto vietā Latvijā ieradās krietns skaits krievu, kam šeit tika iedots darbs un dzīvojamā platība. Runa iet par 500.000-1.000.000 latviešu, kas tika izvesti!
Vēlākos gados, pakāpeniski, Padomju Savienības industrializācijas laikā, Baltijas pilsētās trūka darbaspēka, tādēļ liels daudzums krievu tika pārcelti uz Latviju un šeit nomitināti. Šie krievi tā arī nav iemācījušies latviešu valodu, viņiem tas nešķita vajadzīgs, viņi taču dzīvoja vienā no Padomju Savienības republikām, un krievu valoda bija valsts valoda. Tagad viņu skaits Latvijā sasniedz gandrīz pusi no visiem iedzīvotājiem, un šī lielā krievvalodīgā daļa valstij ir liela problēma. Ne tādēļ, ka latvieši ar krieviem savstarpēji naidotos, bet gan latviešu nacionālās identitātes dēļ, veidojot demokrātisku institūciju
valstī.
Vispirms jau Latvijas valdība atteicās šiem krieviem izsniegt latviešu pases.
Viņiem nav arī vēlēšanu tiesību, un apspriešanā esošais pilsonības likums vismaz pagaidām krieviem nedod automātiskas tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem. Latviešu nostāju var saprast. Kādēļ dot pilsonību ļaužu grupai, ar kuru aizstāti ar varu izsūtītie latvieši. Kādēļ dot pilsonību ļaužu grupai, kas neprot un negrib runāt latviski. Un kāpēc dot vēlēšanu tiesības svešu ļaužu grupai, kas sastāda gandrīz lielāko iedzīvotāju daļu un tādejādi var apdraudēt nacionālas valsts pastāvēšanu.
Mēs lieliski saprotam šīs izjūtas un problēmas, taču ir ārkārtīgi bīstami būt tik kategoriski noliedzošiem pret tik plašu ļaužu grupu, kuras lielākā daļa Latvijā ir dzīvojuši visu savu līdzšinējo mūžu. Daudzi jaunieši un trešās paaudzes krievi uzskata Latviju par savām mājām, viņiem Krievijā nemaz nav tādas vietas, uz kurieni doties, un viņi nespēj saprast, ka tagad ir tik svarīgi runāt latviski - visi latvieši taču prot krieviski, krievu valoda padomju laika skolās bija obligāts mācību priekšmets.
Topošais pilsonības likums būs smags kompromiss. Ārzemes pieprasa demokrātiskas tiesības visiem Latvijas iedzīvotājiem - tas ir saprotams, taču vajadzētu jābūt kādai slīdošai pārejai, kas nodrošinātu galvenā koncepta saglabāšanu tā, lai latviešiem nekad nebūtu iespējams zaudēt savu atgūto neatkarību.
|
