| |
Hvis du har lyst til at høre en kokle, så har du snart muligheden - der kommer nemlig til den Lettisk - Danske Venskabsuge i april en 14-årig kokle-spiller fra Gulbene, som giver nogle flotte numre på dette instrument.
Kokle er et gammel lettisk strengeinstrument, der er nævnt første gang i de femtende århundrede.
Instrumentet har en udhulet trapezformet korpus, der er dækket med en tynd træplade.
Strengene er viklet rundt på små tapper, der er indarbejdet i træet parallelt på koklens brede side. På den smalle side er de viklet rundt om en lille metalstang anbragt på pladen.
I gamle dage blev tarm eller plantefibre brugt som strenge, senere blev strengene lavet af messing- eller ståltråd. Det første kokler havde kun seks til ni strenge.
I sin tid var den gammellettisk kokle inspirationskilde for de nærtboende finsk-ugriske og slaviske nationer, og der udvikledes folkeinstrumenter som f.eks. den estiske kannele og den russiske guslji.
I slutningen af det nittende århundrede fik koklen nogle træk fra de Vesteuropæiske folks citarer, der har deres afstamning fra et indisk folkeinstrument med 30-40 strenge anbragt over en flad lydkasse. De fleste af nutidens lettiske kokler har derfor et større korpus og flere strenge, og strengeholdere er ikke mere lavet af træ som i gamle dage, men af stål.
Kokle-spillere plejer at stille deres instrument på skødet eller på et lille bord. Med den højre hånd laves der vibrationer (lyd) på de nødvendige strenge, imens den venstre hånd holder de andre strenge stille. Den nederste streng har tit bordunerfunktionen, hvilket vil sige, at dens lyd bliver holdt i gang hele tiden, mens man spiller.
|
|
Ja vēlies dzirdēt kokli, pavisam drīz tāda iespēja būs: aprīlī uz Latviešu-dāņu draudzības nedēļu ieradīsies 14 gadus veca koklētāja no Gulbenes un uz šī instrumenta spēlēs skaistus skaņdarbus.
Kokle ir sens latviešu stīgu instruments, kas pirmo reizi minēts piecpadsmitajā gadsimtā.
Instrumentam ir trapecveidīgs, dobs korpuss, kas pārklāts ar plānu koka plāksni.
Stīgas ir aptītas ap mazām tapiņām, kas iestrādātas kokā paralēli kokles platajam sānam. Šaurajā pusē tās ir aptītas ap nelielu metāla stangu, kas uzmontēta uz plāksnes.
Senās dienās stīgām tika izmantotas zarnas vai augu šķiedras, vēlāk - misiņa vai tērauda drātis. Pirmajām koklēm nebija vairāk par sešām-deviņām stīgām.
Savā laikā senlatviešu kokle kalpoja par iedvesmas avotu netālu dzīvojošajām somu-ugru un slāvu tautām, un radās tādi tautas instrumenti kā, piemēram, igauņu kannele un krievu gusļi.
Deviņpadsmitā gadsimta beigās kokle aizguva dažas iezīmes no Rietumeiropas cītaras, kas savukārt ir radusies no kāda indiešu instrumenta, kam ir 30-40 stīgas, kas piestiprinātas plakanai, akustiskai kastei. Vairumam mūsdienu kokļu tādēļ nu ir lielāks korpuss, nekā bija pirms šī laika, un arī lielāks stīgu skaits, pie kam stīgu tapiņām tagad visbiežāk tiek izmantots, nevis koks, bet gan tērauds.
Koklētāji parasti ieliek savu instrumentu sev klēpī vai arī uzliek uz neliela galdiņa. Ar labo roku uz vajadzīgajām stīgām tiek radītas vibrācijas (skaņa), kamēr kreisā roka notur pārējās stīgas miera stāvoklī. Apakšējai stīgai parasti ir burdona funkcija - t. i. tā tiek skandināta visu laiku, kamēr vien koklētājs spēlē.
|
|
